Home

2019

par dejošanu

no līdzsvara nevar izsist to, kas atrodas nepārtrauktā kustībā

 

2017

par brīvumu

nav tādas lietas, kā “brīvā griba”. griba nav brīva, jo mēs nevaram izvēlēties, ko mēs gribam. gribēšana ar mums notiek.

par definīcijām

ģeogrāfija pēta sociālo attiecību telpisko materializēšanos

par haikām

sunny friday afternoon

people flee their workplaces

I’m one of them

/inspired by everyday/

 

2016

par ieklausīšanos

izšķirošu lēmumu pieņemšanā, vislabāk esot ieklausīties sevī. taču vispirms būtu arī jāmāk uzdot “īstos” jautājumus.

par akadēmisko rakstību

lai mācētu rakstīt atbilstoši akadēmiskajām prasībām, pietiek sekot Morzes kodam līdzīgai formulai:

Vārds vārds vārds vārds vārds vārds (atsauce), vārds vārds (atsauce; atsauce). Vārds, vārds, vārds: “citāts” (atsauce).

[atkārtot 15 lappušu garumā].

par interesēm

moralizēšana darbojas normalizēšanas interesēs

par būšanu

Vai tu vari iedomāties, ka tevis nav?
Jā.
Bet, kas tad ir tas, kas iedomājas?

 

2015

par pārkāpšanu

nonākot saskarsmē ar kaut ko savai esošajai pārliecībai nepieņemamu un gribot pamēģināt saprast, kāpēc tas šķiet nepieņemams, ir tas, ko mēdz saukt pa pārkāpšanu sev pāri.. taču šādā situācijā, vai tas, ko es daru ir ļauju vai lieku sev paskatīties citādāk? tad jau sanāk, ka pašatļāvība vienlaikus ir arī pašpiespiešana.

par izvēli

mēs vienmēr varam izvēlēties, kā mēs gribam justies.

par spējām

iztēle nav iedzimta. arī humorizjūta un empātija nav. tās ir īpašas spējas, ko cilvēks sevī attīstījis un varbūt tieši caur to nošķīries no citiem dzīvniekiem.
joks ir tikai vārdu kombinācija, ko par smieklīgu padara teiktā nesaderība ar ierasto loģiku, neiekļaušanās vispārējās loģikas struktūrās, nejēdzīgums. un humorizjūta ir spēja uztvert jeb saskatīt šo citādo jēgu.
empātija ir spēja just līdzi, iejusties otra ādā. taču, lai tas notiktu, man vispirms ir jāiedomājas sevi šī cita cilvēka situācijā. to es varu izdarīt tikai gadījumā, ja pati personīgi esmu piedzīvojusi kaut ko līdzīgu. ja man līdzīgas pieredzes nav, tad sakot, ka spēju iedomāties kā cilvēks jūtas, es melotu vai arī man ir jānodarbojas ar pašsuģestiju, lai teiktu, ka saprotu vai spēju just līdzi.
līdzīgi ir ar atmiņas politikas pētījumiem. kaut kas ļoti aizplīvurots ir tajā kolektīvās atmiņas sludināšanā, ar ko nodarbojas cilvēki pēdējās desmitgades.
es nemāku atcerēties to, ko nekad neesmu piedzīvojusi. es varu tikai iztēloties.

par pastaigām

šodien izgāju pastaigā pa šķērsielu. tepat netālu, pāri sliedēm, bet nekad tur nebiju gājusi. bija saulains, bet klusā, lieliem kokiem, dažāda vecuma mājelēm un dārzainiem pagalmiem apaugusī  apkārtne ne tik daudz nomierināja, cik šarmanti biedēja… atgriežoties šaipus sliedēm un nonākot jau zināmajā teritorijā, atkal iegāju tā saucamajā komforta zonā, “starp mašīnām, motoriem, meitenēm”, un pārvērtos atpakaļ.
un tas, ko es šajā kontrastā piefiksēju, ka ejot vai atrodoties nepazīstamā vietā sirds vienmēr sāk dauzīties ātrāk, katrs solis tāds piesardzīgāks, un galva apkārt grozās ieinteresētāk, bet arī tramīgāk, un viss ķermenis ir nedaudz “saspurojies”.  tieši dažādos šādos, tā saucamajos “izgājienos galīgi šķērsām” iespējams sajust un aptvert savu neatraujamo iesaistītību pasaulē notiekošajā.

vai tu jau šodien izvedi sevi pastaigā?

par valdzinājumiem

dažus cilvēkus savaldzina vārdi, dažus – skaitļi, dažus – skaņas, citus-tēli un vēl citus- kustības. un tā rodas vārdotāji, skaitļotāji, skaņotāji, tēlotāji un dejotāji

par cīnīšanos

ja gribas cīnīties, tad ir jācīnās par kaut ko nevis pret kaut ko, jo cīnoties pret mēs jau kaut kādā mērā esam pieņēmuši pretinieka uzstādītos spēles noteikumus.

par klucīšiem

saskaitāmos apmainot vietām, summa nemainās.
klucīšus pārbīdot  tie citādāki nekļūst. vienīgi atverot vaļā varētu atklāties, ka patiesībā katrs no tiem ir “melnā kaste”.

par runājošām rokām

Vienreiz stacijas laukumā, gaidot vilcienu (tas tā arī neieradās, jo piestāja tur, kur ir peroni) noklausījos roku sarunu. Runātāji sēdēja viens otram pretī uz sola, kas vienlaikus ir arī dekoratīvo augu konteiners. Tiesa gan, viņi sēdēja katrs uz savējā. Attālums starp šīm kastēm/soliem ir 1,5-2 m (pēc mana acumēra), bet tas pirkstu un sejas grimašu šarāžu meistariem ne mazākajā mērā netraucēja. Vēl jo vairāk – tikai pretnostājoties vienam pret otru viņi var veidot sarunu, jo sarunāties esot blakus vai ļoti tuvu varētu pat apgrūtināt uztvert paustos vēstījumus, bet neredzot vienam otru – vispār neiespējami. Balsu sarunām gan tas būtu pārāk liels attālums, lai nepāraugtu kliegšanā, kas tiktu definēta kā “nepiedienīga uzvedība”, liekot cilvēkiem atskatīties, purināt galvas un sačukstēties.
Noklausījos, bet neko nesapratu.
Un tad es nodomāju, kā diez šie mīmcilvēki kliedz? Mans minējums būtu, ka ar lielākiem žestiem. Jo es atsakos ticēt, ka ari viņiem reizēm negribas tā no sirds izkliegties. Un kā ir tad, ja vajag pasaukt palīgā?

par ritmiem

pauzes garumi starp uzsitieniem ir tie, kas veido ritmu.

2012

par kur?

Geography is everywhere.

par mērogu

Mans mīļākais mērogs ir bezmērvienību 1:1.
tā vienlīdzīgi.

par paralēlajām dzīvēm

katrā vietā pastāv arī savs laiks. tāpat kā katrai dzīvei ir savs atvēlētais laiks. mūsu dzīve ir telpa, ko mēs apgūstam un apdzīvojam, un piepildām ar sevi.
tāpat kā gliemezis aiz sevis atstāj sliedi, arī pēc mums paliek pēdas.
tava dzīve rit paralēli manējai un manējā – tavējai. neatkarīgi no tā, vai mēs esam vienvietus vai atsevišķi.
nav nekā mistiska.
bet tajā, ka mūsu dzīves reiz krustojušās, gan slēpjas mazs neparastums.

par tērēšanu

mums pieder ne tikai mūsu, bet arī citu laiks.
The more we consume the more we waste our time and of those who have produced things for us to consume.

par redzamību

iespēja un centieni ekshibicionēties sociālajos tīklos parāda, cik mēs īstenībā esam neredzami.
mēs izmantojam citus gan savu atmiņu veidošanai, gan, lai paši tiktu ierakstīti citu atmiņās.
un laikam jau tas ir svarīgi.
dzīve kā papīra kuģītis tiek aizrauts pa straumi un, neizmetot mazus atmiņu enkurus, var nepalikt nekas, kas liecinātu par mūsu izbijušo klātbūtni.

par puspatiesībām

melu nav. un arī patiesības nav. ir tikai bezgalīgs daudzums puspatiesību.
vai savienojot divas puspatiesības izveidojas patiesība?
vai puspatiesības ir ar plus vai mīnus zīmi vai drīzāk tās ir ar nulles vērtību.
puspatiesības ir elastīgas, tās viegli pielāgot un sakombinēt pēc vajadzības, pēc pieejamības un vēlmēm un tad tās veidojas ar plus vai mīnus zīmi. kā? veselais ir vairāk kā abu daļu summa. vairāk labs vai vairāk ļauns.
patiesība nav tur, ārā. tā nav arī šeit, iekšā. patiesība ir kaut kur pa vidu, starp mums.
cilvēkus ir viegli apmānīt. it īpaši pašam sevi.
vai tādā gadījumā mums vispār ir tiesības uz patiesību un vai mums to vajag?
mana puspatiesība tev neeksistē, jo es tev to neesmu pateikusi.

par slimībām

Masu patēriņš ir kā slimība, kas jāpārslimo, lai iegūtu imunitāti. Tomēr lielākā daļa tā arī paliek inficēti.

par informāciju

avīžu slejas gāžas un jūk,
burti kā smilšu graudiņi drūp..
in-for-mā-ci-ja

teikumu ķēdes krāsainās kastēs –
posmainie tārpi, kas vienmēr paspēs
acīs tev ielīst un iemājot galvā..
in-for-mā-ci-ja

skaņas vijīgās teikumu lentās
tamborē mēle un reizes (e)n-tās
ausīs tev lavās un samezglo domas..
in-for-mā-ci-ja

kā smagnējs smilšu kalns
kā kaitīgs parazīts
kā milzu kamols tīts
pār tevi un tevī līst
in-for-mā-ci-ja

04.03.2012. 04:30

par pierašanu

Cilvēks jau pierod pie visa, bet vai samierinās.

par plānošanu

man patīk ļoti laicīgi ieplānot brīvdienas – laiku, kad varēšu neko neplānot un darīt jebko..

par sadarbību

Esmu  sadarbīgs cilvēks.
Man patīk sadarboties tieši tik daudz, lai kopīgi vienotos par to, kas būs tas darbs, ko varēšu viena pati savā nodabā izdarīt.

par pieskārieniem

mums apkārt ir tik daudz pieskārienjūtīgu virsmu.
arī cilvēks!
cik bieži mēs pieskaramies ekrāniem un cik- cilvēkiem?

par barošanu

mūsdienu šampūni ir tik barojoši, ka reizēm šķiet, ka mani mati ir labāk paēduši nekā es.

par baložiem

Jau trešo reizi mums pazūd internets.
Katru reizi tas notiek ziemā un nu jau vairs nav jautājumu, kas pie tā vainīgs.
Mūsu mājas bēniņos dzīvo plēsīgu baložu orda, kas pasākusi ēst kabeļu silikonu. Nu, protams. Putniņiem ziemā taču grūti – ārā auksts, viss apsnidzis un sētas kaķi īpaši badīgi apsēž kanalizācijas aku vākus.
Bet tikmēr bēniņu tumsā šaudās optisko lāzerstaru skatieni un ritmiski skrapst knābji – baložu specdienests grauž vadus, mēģina pārtvert slepenus vēstījumus un atkost valsts datubāžu paroles.

par gēniem

Mums visiem ir iekšā pagātnības un pagānības gēns.

par dabu

Cilvēka attiecībām ar dabu ir daudz paralēļu ar matriarhāta nomaiņu uz patriarhātu vai vienkārši  vīrieša un sievietes attiecībām.
pasīvā Daba un aktīvais Cilvēks.
Cilvēks, kas cenšas apturēt klimata pārmaiņas, apkarot kaitēkļus, savaldīt dzīvniekus, ierobežot plūdus, paredzēt katastrofas un visādi citādi dominēt un izpaust savu varenību, parādot, ka uztver dabu kā bīstamu pretinieku, kas ir jāpakļauj.
Cilvēks, kas cenšas aizsargāt un saglabāt bioloģisko daudzveidību, saudzēt un palīdzēt.  Daba tiek nostādīta vājā un nevarīga radījuma pozīcijā, kas pati par sevi nespēj parūpēties, un ka cilvēks ar savu varenību ir tas, kas šo lomu pilnīgi nesavtīgi un labprātīgi uzņemas.
Dabas aizsardzība ir tikai Cilvēka cīņa ar Cilvēku, kur Daba tiek raustīta uz visām pusēm kā nevarīgs bērns un izmantota manipulācijām. Neviens nekad šajā cīņā neuzvarēs..Varbūt tā ir tikai vajadzīga, lai cilvēka apziņā uzturētu ilūziju par līdzsvaru.
Kā vārdā? Citu paaudžu? Tāda viszinība, kas argumentē, ka mēs zinām, kas nākamajām paaudzēm ir nepieciešams un būs labāk. Turklāt izpaliek jebkāda nepieciešamība pēc atbildības uzņemšanās par notiekošo, jo vienīgie,kas spēs spriest un kam būs jāsadzīvo ar mūsdienās sadarīto būs tās citas paaudzes, kam mēs nebūsim nekas vairāk kā frāze “iepriekšējās paaudzes”.
Vai tiešām mums šķiet, ka izpētot visdziļākās dzīles un visaugstākos kalnus esam dabu iepazinuši vai izpratuši?
Visticamāk pati Daba nezina, kāda Viņa ir.
“Cilvēks dižojas, ka viņu Dievs radījis pēc sava ģīmja un līdzības. Ko par to saka Dievs, zinādams, ka noticis tieši otrādi? ” (Z. Skujiņš “īsziņas neaizmigušajiem”)

par magnētiem

Cilvēks ir magnēts, kura tiekšanās uz neatminamu pagātni (viens pols) un virzība uz iedomātu nākotni (otrs pols) caurstrāvo viņa dzīvi. Ja magnētu pārlauž – magnētisms ir iekodēts un  saglabājas katrā no tā daļām. Kāds atsevišķi izdalīts cilvēka dzīves notikums (laika posms) ir uzlādēts un ietver sevī arī visu pārējo informāciju.

Cilvēku dzīves ne tikai krustojas, tās savstarpēji pievelkas.

Laiks tāpat kā magnētisms ir nedalāms un tajā slēpjas mūžība.

par zināšanu

You can’t run away from your thoughts.
Once you know something, you can forget but you can’t unknow it..

par vārdiem

Aiziet prom no tukšu vārdu melnā cauruma.

par burtiem

Interesanti sanāk: agrāk Kaļiņingrada bija Prussia, tagad Russia.. cik viens burts  var daudz ko mainīt un tomēr nevar- impērijas mainās, bet zeme guļ, kur gulējusi.

par skaitļiem

nopīkstinu autobusā e-talonu un kļūstu par skaitli statistikas datubāzē

par mainīšanos

Cilvēks var mainīties savas dzīves laikā (ja grib), bet cilvēces paaudžu vēsturē nemainīgi darbojas vieni un tie paši personāži.

par lojalitāti

Ko nozīmē lojalitāte? Nevis – kāds ir šī vārda skaidrojums, bet ko tas nozīmē?
Man lojalitāte kā tāda nenozīmē neko. Es saprotu šī vārda skaidrojumu, taču neizprotu šo ideju, līdz ar to tā man vienkārši neeksistē. Neesmu lojāla nevienam un nekam.
Vai tā nav kāda mistiska sajūta/nostāja/emocija/īpašība, ko mums vienkārši mēģina piešūt  un par atbildes variantu bē piedāvājot – nelojalitāti?
“Nebūt lojālam” nenozīmē “būt nelojālam”.

par darīšanu

Nav iespējams kaut ko darīt pārāk labi.
Var tikai darīt labi vai slikti, atbilstoši vai neatbilstoši situācijai.

par acu kontaktu

Pēdējā laikā katru dienu visciešākais un ilgākais acu kontakts man ir ar datoru.

par prašanu

Viegli pārprast, grūti saprast, vēl grūtāk izprast.

par subjektīvo

Zinātnē viens subjektīvais tiek relatīvi objektivizēts un otrā galā atkal uztverts subjektīvi, visticamāk citādi.
Kāds tad ir nevis sausais atlikums, bet pievienotā vērtība?

par tūrismu

tūrisms ir ģeogrāfijas popkultūra.

par domāšanu

Darīt var divas lietas vienlaicīgi, bet ne domāt.

par rakstīšanu

Vai rakstnieka vēlme rakstīt jelkad var sastapt lasītāja vēlmi kaut ko lasīt? Jo lasītājam nekas cits neatliek kā izvēlēties no tā, kas reiz ir uzrakstīts, un vai gadījumā nav tā, ka par rakstniekiem mēdz kļūt kaprīzie lasītāji, kuri nespēj atrast savai gaumei ko atbilstošu..

par aukstumu

Šodien ārā -20 grādi. Autobusā bija tikpat silts, turklāt visa ceļa garumā no Iļģuciema līdz Teikai no autobusa dzīlēm nāca ar ripzāģi glaudītas malkas vaidi. Konstantas un regulāras metāla skaņas. Laikam jau lai vēlāk iekurtu krāsni. Visi pasažieri izskatījās ieslīguši aiz mūžīgā sasaluma horizonta vai arī sajukuši prātā no zombējošās melodijas. Arī autobuss bija nosalis, bet atļāvās nodrebināties tikai braucot pār VEF tiltu.

par iespaidiem

21.gadsimtā organizācija ar nosaukumu “Pestīšanas armija” rada gandrīz tikpat miermīlīgu iespaidu kā 12. gadsimtā krustneši.

par sajūtām

Vislabākā ir sajūta, kad neko nevajag (jo tas nozīmē, ka viss ir).
Visbriesmīgākā ir sajūta, kad neko negribās (pat ja viss ir).

par robežām

Vai kaut kā aizliegta darīšana, liek justies brīvākam un vai visatļautība nozīmē brīvību? Respektīvi, vai atsevišķas lietas mēs darām tāpēc, ka mēs gribam tās darīt, vai tāpēc, ka tās lielākā vai mazākā mērā skaitās “aizliegtas”.
Man šķiet, ka katram pašam būtu jāspēj noteikt sev robežas, bet visticamāk dažādas individuāli noliktās robežas nekad neietu pa vienām un tām pašām līnijām, kā droši vien savu nepieciešamību pamato dažādas “ārējās varas”- politika, reliģijas.
Robežām nav jābūt tāpēc, lai aprobežotu vai ierobežotu, bet gan – lai pasaudzētu.Tajā pašā laikā – no kļūdām mācās.

par blefošanu

Es gribētu iemācīties blefot. Tā pa eleganto. Kad zini, ka tas ko saki, nav patiesība, bet pasniedz to tik pārliecinoši, ka pats sāc noticēt, jo tīrai patiesībai var būt pat grūtāk noticēt nekā par to radītajai ilūzijai.
Laikam vispirms jāiemācās spēlēt pokeru. Vienu reizi mēģināju. Un iesācēja veiksme bija manā pusē, bet es neteiktu, ka es māku spēlēt. Bet varbūt es tagad tikai blefoju..

par nepabeigtiem stāstiem

Sarkans. Oranžs. Zaļš.
Zaļš. Oranžs. Sarkans.
Kā pēc īpašas kara stratēģijas, izvietojušies pa perimetru, četrās kvadrāta virsotnēs stāv trīssejaini milži, kas regulē pilsētas dzīves ritmu un ar Lielā Kristapa cēlsirdību dziļā vienaldzībā pārnes cilvēkus no vienas ielas malas uz otru. No vienas ielas uz citu.
Jau kopš savas rašanās sākuma šajā vietā noris nebeidzama cīņa starp diviem melnbaltiem ielu pavedieniem, kas gluži kā vecs laulāts pāris nespēj rast kopīgu atbildi uz jautājumu – kura iela šķērso kuru. Abas grib būt gan vecāka par otru, gan arī nostiprināt pārākuma apziņu, ko sniedz jaunākas ielas statuss, tomēr neviena no ielām nekādi nespēj pierādīt savu saistību ar krustojumu – bezpersonisku punktu, laukumu, telpu, bezvietu. Ikviens krustojums ir kā sliekas pārrauto daļu reģenerācijas posms, kā svešķermenis ielu slaidajās pludlīnijās, tam nav savas piederības, tas vienmēr paliek balansējot pa vidu, starp, kaut kur nenoteiktības relatīvajos džungļos. Parasti neviens no pilsētas iedzīvotājiem neteica: „Satiekamies A. un Z. ielas krustojumā”. Visbiežāk sarunāja saskrieties uz A. un Z. ielas stūra, tādējādi norādot uz ielu nosaukuma un stūra kā lokalizēta punkta būtisko nozīmi.
Sarkans… Oranžs… Zaļš…
Pilsētā beidzot bija ieradies ilgi gaidītais pavasaris, atnesot līdzi sulīgas zāles, plaukstošu lapu, ziedošu ceriņu smaržas. Vienlaicīgi uzjundot pūstošu atkritumu, sapelējušu iekšpagalmu un svaigi cepta asfalta smaržu, kura mugura pēc daudzo automašīnu riepu cirstajām brūcēm bija saplaisājusi kā kraukšķīga, tikko ceptas rupjmaizes garoza. Pēc ilgās ziemas izmocītās pilsētas ēkas beidzot varēja atbrīvoties no sasmakušā iekštelpu gaisa, bet cilvēki – izsvēpēt no dvēseles drūmo domu parazītus.
Jau minēto A. un Z. ielu krustojums atradās īpatnējā pilsētas daļā netālu no centra burzmas. Katru tā stūri veidoja četri kaimiņi – četras ēkas, kas kā senaizmirstas, nogrimušas pilis no zemes bija izaugušas katra savā laikā, ar savu pieredzi un cilvēku dzīvesstāstu bagāžu. Tās slējās kā četri mūžseni pretinieki, kas spēlē šahu uz melnbalto gājēju pāreju laukuma, kur luksofori kalpo par laika mēriem, bet cilvēki – par bīdāmajām figūrām, kuru gājieni tiek veikti neredzamu pievilkšanās spēku ietekmē. Šāds magnētisms bija katrai no ēkām – tās funkcija, nozīme, aura, kas lika cilvēkiem izvēlēties savus ikdienas pārvietošanās maršrutus.
Vienstāvu pelēkajā koka būdā atradās dažādas varas un ekonomiskos apstākļus pārdzīvojusi pārtikas preču bodīte. Pastāvīgie klienti jebkurā diennakts laikā varēja sadiņģēt kāda stipra grādīgā dzēriena pudeli, bet nejaušiem garāmgājējiem… nebija ne mazākās vēlēšanās tur iegriezties. Pretī mazajam, noplukušajam koka kabūzim slējās 20. gadsimta sākuma jūgendstila māja smilšu krāsā, kuras ārējo fasādi rotāja groteskas māla galvas ar tukšām acīm un greiziem smīniem, kas no saviem augstumiem noraudzījās uz pretī stāvētāju. Šī ēka savu atpazīstamību un stāvokli sabiedrībā bija ieguvusi vienīgi pateicoties daudzajiem slavenajiem cilvēkiem, kas bija uz īsāku vai garāku laika sprīdi izvēlējušies to par savu mājvietu. Klīda baumas, ka reiz šīs ēkas bēniņstāvā mitinājies kāds savādnieks, kas savu dzīvokli atstājis tikai iestājoties tumsai.
Jūgendstila ēkai pretī ielas otrā pusē savu stabilo pozīciju bija ieņēmis tumšpelēka akmens daudzdzīvokļu pūznis. Tā nelielo balkoniņu margas veidoja cimperlīgi kalumi, kuros bija iepinušies jau salapojuši, izstīdzējuši bērziņi, kas kopā ar plaisām sienās, aizputējušajām un zirnekļu tīklu aizplīvurotajām logu rūtīm ļāva nojaust, ka māja jau kādu laiku netiek apdzīvota.
Nesen šai trijotnei bija pievienojusies trausla un askētiska būtne – stikla siltumnīcai līdzīga biroju ēka, kas katru vakaru gozējās saules pēdējos staros un apžilbināja ikvienu, kas uzdrošinājās pacelt acis.
Arī šobrīd saule gāja uz rieta pusi, savus sīkiem puteklīšiem pilnos staru kūļus izguldot visā A. ielas garumā. Šis bija viens no daudzajiem mirkļiem bezgalīgajā laika ritējumā, kad krustojums uz brīdi aizturēja elpu un vienu otram pretī nostādīja no četrām debespusēm nākošus un katru savā virzienā ejošus personāžus.
Jūgendstila ēkas pakājei pietuvojās kāds pusmūža vīrs tērpies vienkāršā, pat nedaudz prastā smilšu krāsas virssvārcī un tumši zaļās biksēs. Uz galvas kā vēja sagāzta ligzda tam bija nevērīgi uzmesta naģene, bet kājās uzauti noputējuši gumijas zābaki. Vīra raupjajā sejā atspoguļojās gandarījums par dienā paveikto un neliels sazvērniecisks smīniņš par savu pašreizējo nodomu. Viņa mutes kreisajā kaktiņā bija iegūlusi koka pīpe, kas diendienā tur bija aizvadījusi ne vairāk, ne mazāk kā 40 gadus. Pīpe bija mantojums no tēva, kas bija nomiris, kad Albertam bija tikai 15 gadi, un tās ņemšanu savā aizgādībā viņš uztvēra kā dzimtas tradīciju turpināšanas pienākumu.
Atspiedies pret savu uzticamo draugu – lāpstu, Alberts labpatikā aizvēra acis un izbaudīja saules siltumu. Nē, viņš nebija nekāds Sprīdītis, kas pārnācis mājās atrast laimi. Gandrīz pusi savas dzīves Alberts bija nostrādājis par kapraci un neticēja nedz laimei, nedz nelaimei. Laime kā slidens zutis visu dzīvi bija izvairījusies no viņa rokām, bet Nelaime bija aizņemta vajājot laimīgos. Turklāt katru reizi spēlējoties „smilšu kastē” Albertam klusībā nācās atzīt, ka rakt kapu kādam citam tomēr ir laime, jo katra lāpstas kustība visskaudrāk lika apzināties paša dzīvīgumu.
Šajā brīdī Alberts stāvēja ielas malā un gaidīja luksoforā iedegamies zaļo signālu, lai pa ceļam uz mājām iegrieztos bodītē nopirkt ko uzkožamu un savu iecienīto marku dzidrinātā dzēriena, kas nomāca no nekurienes uzradušās drūmās domas un darīja prātu līksmāku. Iedomājoties par šo kombināciju, viņš sajuta mutē sariešamies siekalas un sāka nepacietīgi mīņāties, jo šķita, ka luksofora sarkanais signāls turpina saglabāt savu nostāju tikai viņam par spīti…

par pieticīgumu

“Laba daudz nevajag” – saka tautas paruna, bet slikta taču vajag vēl mazāk .
Vai ar šādām tautas “atziņām” mēs sevi neieprogrammējam būt mūžīgajiem knapinatoriem?
Protams, vajag novērtēt to, kas jau ir, taču, ja ir labi, tad vienmēr var būt labāk un vienreiz taču jāsāk gribēt vairāk, prast dzīvot ar vērienu un nejusties vainīgam kādu citu, nabadziņu, priekšā.
Lai tiktu uz piekšu, ir jāturpina iet, nevis jāapstājas kopā ar tiem, kas sen jau ir apstājušies un nespēj darīt neko citu, kā vien skatīties atpakaļ.

par kriteņiem

Šodien pa ceļam uz jauniešu centru “Kaņieris” piedzīvoju brīvo kritienu.. no riteņa..uz bruģa.. tiešām pilnīgi par brīvu.. bikses saplēstas un uz ceļgala pušums, bet ritenis joprojām ir mans draugs.
Maskavas iela ir ļoti līdzīga Slokas ielai.
Arvien vairāk kļūstu par velomīli, tomēr Rīgas ielas ir diezgan katastrofālas
Nu esam lāpītāju tauta- lāpītās zeķēs pa vairākkārt lāpītām ielām ik pa laikam ejam kaut kur salāpīties.
Nolāpīts..

par pazušanu

Zināšanas un atmiņas neviens mums nevarot atņemt. Taču tās tāpat kā zeķes vai atslēgas var pazust. Pašas no sevis.

par pretējo

Mana pēdējā laika apņemšanās ir rīkoties pretēji sev.
Jebkurā situācijā notvert to pirmo, ierasto, automātisko rekaciju, rīcību, attieksmi un apgriezt pretēji.
Vienreiz šonedēļ man tas izdevās.. pamazām, bet tas ir iespējams..

par aļņiem

Es neticēju, ka Latvijā tiešām dzīvo aļņi.
Šorīt redzēju vienu notriektu pie Skrīveru dendrārija.
Tagad es ticu.
Tikai varbūt arī vairs nedzīvo..

par pārsteigumiem

Milzīgs magoņu lauks.
Ceļa gājēji – stārķis un zirgi.
Mālpils novada “Ceplīši” reiz atradās dzelzceļa līnijas Rīga- Ērgļi tuvumā pie stacijas Kārde. Līnija jopprojām palikusi, tikai dzelzceļa vairs nav. Stacijas ēka joprojām stāv, taču neviens pie tās vairs nepietur.
Pie šīgada Jāņu atrakcijām pieskaitāms brauciens pa agrāko dzelzceļa vietu no Kārdes līdz Augšciemam. Augšciemā redzētais cilvēks izskatījās izbrīnīts, kad izgriezāmies no dzelzceļa puses, lai izbrauktu atpakaļ uz zemes ceļa.
K:”Iedomājies, ja pasaulē nebūtu izdomāts alus?”
L: (pauze) “Nē, es nevaru iedomāties!”

par radošumu

Tukšums var būt tikpat iedvesmojošs kā ideju pārpilnība.

par resursiem

Šodien atkal kāds mēģināja spēlēt ar kājām vanšu tilta arfu.
Mūsdienu cilvēks tiek redzēts tikai kā resurss,  kurā ieguldīt, ko pašu kaut kur ieguldīt, no kura gūt kādu labumu.
Laukakmeņi un dārgakmeņi. Kam ir lielāka vērtība –  spožam dimantam, kas ielikts stikla vitrīnā vai pelēkam laukakmenim, kas iemūrēts mājas sienā?

par tīrību

Šodien birojā bija lielā tīrīšana!
Braucot uz mājām ar riteni, kārtīgi izliju un savā ziņā notīrījos.
Mājās neviena nav – samazgāju traukus, paskatos apkārt – grīda izskatās netīra, izslauku arī to.
Visu laiku jau teorētiski zināms, ka apkārt ir tik daudz netīrības un nekārtības, bet sakārtojot kaut ko vienu, daudz labāk ir pamanāms, pie kā tieši nākamā ķerties.
Secinājums: tīrība ir lipīga.

par atslēgām

Kas notiek ar tām piekaramajām atslēgām, ko jaunlaulātie pieslēdz pie tiltiem, tad, kad viņi ir nolēmuši šķirties? Vai abi kopā arī iet un tās atsprādzē?

par ēnām

Lai cik krāsaina būtu ikdiena, ēnas vienmēr ir pelēkas.

par nevienlīdzību

Nevienlīdzību parasti apzinās tikai tie, kuri to izjūt pret sevi, nevis tie, salīdzinājumā ar kuriem, tā pastāv.
Šodiena kā jau pirmdiena iesākās ar pārsteigumiem – maize sapelējusi, piens saskābis un .. ūdens arī arbūzā sagājis..

par pakāpēm

Kapēc nepietiek ar to, ka esi vienkārši labs?
Kāpēc apkārtējais no tevis prasa būt labākam? un nevis tikai labākam nekā esi, bet labākam par citiem.. vai tiešām mēs esam noticējuši, ka evolūcijas teorijas “stiprākais (vai labākais) izdzīvo” ir attiecināms uz cilvēkiem, un vai tā tam būtu jābūt? cik bieži par kļūšanas labākam atskaites punktu mēs ņemam paši sevi un cik bieži – citus cilvēkus?
Labs un labāks.. pārākā pakāpe = pārākuma pakāpe.
vai labāk ir pārejoši mainīties uz slikto pusi vai palikt nemainīgam?

par notikumiem

Beigas.

Man šķiet, ka beigas ir beigas tajā brīdī, kad mēs sev noliekam beigu robežu, tāpēc gadījumos, kad notikums līdz tai neattīstās, rodas sajūta, ka tas nav beidzies. tādās reizēs varbūt notikums pats par sevi arī ir beidzies, tikai attiecībā pret mums tas nav beidzies, jo 1) mēs negribam, lai tas ir jau beidzies, 2) tas nebeidzās tā, kā mēs gribējām, lai tas būtu beidzies.

Katram notikumam ir sākums, pati notikšana un beigas, un tas ir labi. Viss ir labs, kas labi beidzas.

Notikums nav punkts tavā dzīves līnijā. Jebkurš notikums ir arī pati līnija, jo notikšana ir nonākšana pie kaut kā cita, ikviens notikums pārvieto mūs un mūsu iekšējo būtību citā virzienā vai līmenī.

Vienlaicīgi tā ir notikuma notikšana pašam par sevi un tevis notikšana pie kaut kā cita, piemēram, cita notikuma.

Tādās reizēs notikums paliek karājoties gaisā, kā mieru neradusi dvēsele tas velkas tev līdz un atgādina par sevi, urdoties atmiņā un saglabājot nepabeigtības sajūtu.šajā gadījumā viss ir labs, kas beidzas.

Tad, kad kaut kas iet uz notikšanu, taču neizskaidrojamu iemeslu pēc neizdodas, pēkšņi aiziet garām vai es pati to nobremzēju.

Taču reizēm es labāk atceros to, kas tikai gandrīz notika.

Tas ir dabiski, loģiski un pierasti.

Katram sākumam jābūt arī beigām, jo kokam ir divi gali un sākums var būt arī beigas, jo zemeslode ir apaļa.

Katrs sākums ir arī beigas.

Sākums.

Atbildēt

Fill in your details below or click an icon to log in:

WordPress.com logotips

You are commenting using your WordPress.com account. Log Out /  Mainīt )

Google photo

You are commenting using your Google account. Log Out /  Mainīt )

Twitter picture

You are commenting using your Twitter account. Log Out /  Mainīt )

Facebook photo

You are commenting using your Facebook account. Log Out /  Mainīt )

Connecting to %s