Kinoteātri Rīgā

kinoteātris “Spartaks” un “Rīga” 1977.gadā. (Avots: http://www.citariga.lv)

Pašlaik Rīgā darbojošos kinoteātrus var saskaitīt uz dažiem pirkstiem. Padomju laikā to bija ievērojami vairāk, taču kur tieši tie atradās?

Ieskatoties internetā un konstatējot, ka šādi tādi  cilvēki  interesējas par to, tad skaidrs, ka kādā kolektīvās atmiņas slānī tie joprojām ir “dzīvi”. Veicot nelielu izpēti un, neapzināti iemēģinot kaut kādu jaunu Google maps veidošanas versiju, “saliku” šos kinoteātrus uz kartes.

skatīt šeit >>>> KARTE: Kinoteātri Rīgā

Kartē atzīmētas vietas/adreses kinoteātriem, kas īsāku vai ilgāku brīdi ir darbojušies Rīgā, sākot no 20. gadsimta sākuma, ar dažādos laikos mainīgiem nosaukumiem. Šeit norādīti tikai Padomju laikā darbojošies, neatkarīgi no tā vai tie tika atvērti agrāko vietā vai uzcelti no jauna + salīdzinājumam – mūsdienās darbojošos kinoteātru izvietojums.

Papildus kartē iezīmētajiem minamas dažas vietas, kur epizodiski darbojās kinoteātri tikai līdz Padomju laikam (20. gs. 20./30. gados vai 2. pasaules kara periodā Vācu varas laikā)

> kinoteātris “Astorija” – Elizabetes  63

> kinoteātris “Kapitol”, “Kolizejs” – Marijas 2

> kinoteātris “Radio Modern” – Kr. Barona 16/18 (Leļļu teātris)

> kinoteātris “Fortūna”, Stars” – Brīvības 32 (pasts “Sakta)

> kinoteātris “Kazino” – Brīvības 80 (pretī Dailes teātrim)

> kinoteātris “Marine”, “Lielais parks”- Vērmanes dārza stūrī (restorāns “Bibliotēka”)

P.S. Kādi atsevišķi, mazāk populāri, ļoti īsu laiku darbojošies kinoteātri,   vai tādi, kuru atrašanās vieta nebija identificējama, var arī šeit nebūt.

______

Kinoteātri Rīgā jau kopš 20. gs. sākuma bijuši iecienītas augstākās elites pulcēšanās vietas. 20. gados to nosaukumos bija manāms rietumnieciskais stils, aizņemts no Eiropas metropolēm – Kolizejs, Splendid Palace, Radio Modern, Fortūna, Grand-Kino… K. Ulmaņa laikā celtie kinoteātri šo klāstu papildināja ar latvisko kultūru paudošajiem – Teika, Daile, Liesma.

Padomju laikā daļa iepriekš esošo nosaukumu vēl tika saglabāti līdz 50. gadu sākumam, kad tos nomainīja uz tīkamākiem, un to skaitu 60. gados (Hruščova atkušņa un kultūras modernizēšanas laikā) vairumā papildināja jaunbūvētie kinoteātri Rīgas mikrorajonos- Bolderājā, Sarkandaugavā, Juglā, Ķengaragā- kas jau bija nelieli apdzīvoti centri. Savukārt masīvajos un visblīvāk apdzīvotajos Rīgas rajonos – Zolitūdē, Pļavniekos, Purvciemā nebija neviena kinoteātra. Iespējams, lielā mērā tādēļ, ka to celtniecība tika sākta tikai 60, 70. gados turklāt pilnīgi tukšās vietās jeb piepilsētas pļavās (Pļavnieki kā “paraugpiemērs”). Interesanti, ka Rīgā bija kinoteātris “Maskava” (Ķengaragā), bet Maskavā bija kinoteātris “Rīga”.

Kinoteātru skaits un izvietojums liek domāt par ekonomiskajām un sociālajām, iespējams ideoloģiskajām, pārmaiņām, kas to pavadījušas.  Agrāk kinoteātri tika celti mazāki, taču izkaisīti pa visu Rīgas apkārtni, tikpat labi ar mērķi “pietuvināt” kultūru vietējai sabiedrībai kā novērst pastiprinātu cilvēku pulcēšanos pilsētas centrā.

Skaitliski Padomju laikā kinoteātri bija ievērojami vairāk, lai gan, protams, pilsētas centrā esošie bija lielāki, smalkāki, un arī vairāk apmeklēti. Mikrorajonos dzīvojošajiem un rūpnīcu strādniekiem bija “savi” vietējie kinoteātri, kas bija ļoti izdevīgi ne tikai kā neitrāli kultūras “uzsūkšanas” punkti, bet arī ērti kā propagandas vēstneši- gan K. Ulmaņa autoritārā  nacionālisma, gan Padomju laikā.

Kinoteātru skaita samazinājumu pēc Padomju Savienības sabrukuma var izmantot kā spekulatīvu argumentu tā laika politikas aizstāvībai-  “redz, Padomju laikā tika celti kinoteātri (kinoteātra vietā var likt arī – rūpnīcas, skolas, u.c.), bet tagad visu tikai likvidē, taču arī jau Padomju laika 2. pusē izrādījās, ka kinoteātru skaits ir pārmērīgi liels, jo aktuāls tomēr saglabājās jautājums par tik daudzu šo izklaides vietu nepieciešamību, apmeklētības intensitāti un, protams, saturu. (Rūpniecības “spožums” Padomju un “posts” – postpadomju laikā, protams, ir cita mēroga stāsts).

1987. g. satīriskais žurnāls “Dadzis” rakstīja, ka “kopš 1977. gada Rīgā nav uzcelts neviens jauns kinoteātris. Toties veiksmīgi likvidēti septiņi — «Zvaigzne», «Uzvara», «Arkādija», «Blāzma», «Dzintarpils», «Imanta» un «Udarņiks». Vēl pēc Latvijas neatkarības atgūšanas –  tika slēgta lielākā daļa no atlikušajiem. Tomēr likumsakarīgi, jo aizbraucot daļai PSRS viesstrādnieku, samazinājās kopējais Rīgas iedzīvotāju skaits ( aptuveni par 17%: no 910 455 – 1987.gadā uz 764 329 – 2000. gadā- CSP dati), kā arī  90. gadu pārmaiņu laikā kultūra, t.sk., kino, nebija viena no ikdienas prioritātēm.

Mūsdienās dažu, lielo, kino “magnātu” pastāvēšana var būt gan kā resursu koncentrēšanas paņēmiens (jo skaidrs, ka uzturēt daudz un mazas vietas ir dārgāk), gan norāda arī uz kino patēriņa un gaumes ieradumu maiņu, turklāt nebūt ne uz plašākām izvēles iespējām. Dominējošo kinoteātru saturs ir pārāk piesātināts ar popkultūru – gan Rietumu (lasīt- Amerikāņu), gan (mazākā mērā, bet tomēr) Austrumu (krievu bojevikiem vai komēdijām, kas cenšas kopēt amerikāņu ražojumus).

Tajā pašā laikā, mūsdienās vērojama jauna “pretošanās” kustība- no jauna veidojas alternatīvas, mazās kino skatīšanās vietas- Kino Bize, Kino Pagalms… Kādi procesi un idejas tam apakšā ir cits, padziļinātas izpētes vērts, jautājums.

Par katru kinoteātri noteikti var piemeklēt dažādus interesantus stāstus, bet šoreiz bez tā, tomēr par kino dzīvi Padomju laikā ir vērts ielūkoties šajā, tiesa gan, anonīmajā blogā.

Izmantotie avoti informācijas pasmelšanai:

• Redovičs, A. Rīga agrīnajā kino, Another travel guide
• http://www.wikimapia.org
• http://www.periodika.lv
• http://www.bradajumi.lv
• http://www.citariga.lv
• Rīgas kinoteātros, 1942. Tēvija, nr. 254. 11. februāris, 4.lpp.
• Rīgas karte, 1975
• vāciešu entuziastu foto projekts
• anonīms blogs
• sarunas atsaucīgām personām
• anonīma prezentācija par Padomju kultūru
• centrālā statistikas pārvalde